Iepriekšējā daļā mēs izbraucām no kempinga un devāmies pa šoseju. Priekšā iezīmējās nevis vienkārši pauguri – bet gan pavisam īstas virsotnes.
Lūk, pierādījums.
Mums bija ļoti liela cerība, ka rāpties tur augšā nenāksies – pa kreisi taču ir mazāki kalniņi. Tomēr arī ar tiem, kas ir, mums jau pietika atliektiem galiem. Nezinu, cik lasītājiem grūti pareizi novērtēt kāpumu stāvumu un augstumu virs jūras līmeņa. Lai jūs neceptos, beigās iedošu ciparus.
Uzmīties šeit – jau ir ne mazais sasniegums. Turklāt atkal nekādi nevarēja iztikt bez cildenām, garu norūdošām grūtībām. Kā atceraties, mēs jau bijām izgājuši pārbaudījumu ar Ūdeni (lietus otrajā dienā), Zemi (dubļi trešajā). Dabiski, nekādi nevarēja iztikt arī bez gaisa. Ja kāds ir vērīgs, noteikti pamanīja pirmajā bildē neskaidrus vējdzirnavu siluetus. Steidzu apgalvot – tās tur nestāv velti. Neskatoties uz to, ka tās nedarbojās, kad mēs ripojām garām, vējš bija ļoti, ļoti pieklājīgs. Beigu beigās tas sasniedza tādu spēku, ka velosipēds no parasta kalniņa praktiski apstājās tikai no vēja pretestības vien!
No ļoti stāva kalna izdevās ripot ar 15-20 km/h, ja mina pedāļus – tad 25, pie tam parasti no tādiem kalniem sanāk 50! Kas attiecas uz braukšanu lēzenos pauguros – vējš pūliņus līdz galam tomēr nenokauj, vienkārši ātrums ir ārkārtīgi zems. Bet stāvajos mēs tāpat gājām kājām.
Igors (stūrmanis) izvirzīja pretenziju, ka mēs slikti barojamies, un tāpēc viņš jūt spēku izsīkumu. Es to kaut kā nesajutu. Pat otrādi, kad esmu uz baika, man dienas laikā mazāk gribas ēst, bet, ja pametu sportu, pārrijos ar visādiem draņķiem. Tāpēc spēka man pilnīgi pietika, vismaz pagaidām. Jo vairāk tāpēc, ka ne tikai Sergejs un Māris mūs pastāvīgi baroja ar šokolādēm, bet vēl arī Gelibolu es veikalā piepirku klāt riekstus glazūrā (ilgi atcerējos vārdu). Rieksti bija ne tikai garšīgi, bet arī smieklīgi – līdzīgi pērtiķu smadzenēm, tiesa gan, ļoti maziņi.
Starp citu, par pārbaudījumu ar uguni, kas mums teorētiski vēl stāv priekšā. Igors (stūrmanis) asprātīgi piezīmēja, ka tas mums jau bija – mēs nevarējām atrast degvielu prīmusam. Pat tad, kad atradām (benzīnu), pārbaudījums vēl turpinājās – jo uz benzīna prīmuss pirmās 10 minūtes kūp, kamēr neuzsilst.
Nolēmu paņemt piemēru no Tjomas Ļebedeva un nofočēt zīmi, jo vairāk tāpēc, ka pirmo reizi tādu Turcijā ieraudzīju. Govs, starp citu, tāda diezgan slaida. Mums tā ir vairāk shematiska.
Šis posts sanāk no kaut kādām aprautām ziņām, bet nu labi, turpināšu tādā pašā garā. Atcerējos, ka kempingā no rīta es ielīdu mazgāties aukstā ūdenī – siltā uz to brīdi vēl nebija. Sergejs vispār pārdomāja līst dušā, kad uzzināja, ka tas ir auksts. Man, lai arī nav pirmā reize šādi rūdīties (Norvēģijā boilerī mūžīgi beidzās ūdens), tik un tā biju ļoti priecīgs, kad burtiski minūti pēc manas ielīšanas zem dušas sāka tecēt siltais ūdens.
Starp citu, dušā (kas tieši apvienota ar tualeti) bija arī šķidrās ziepes. Galvenais – nesajaukt tās ar higiēnas līdzekli apmazgāšanās nolūkam. Ja nu kāds nejauši nav lietas kursā, austrumu tualetes parasti ir caurums grīdā un spainītis ar ūdeni, ko piedāvā izmantot tualetes papīra vietā. Bet speciāls līdzeklis – tas vispār ir šiks.
Mēs kā eiropieši basurmaņu metodi negājām apgūt, bet izmantojām klozetpodus tajās vietās, kur tie bija. Tualetes papīrs gan parasti bija, tā ka te iztikām bez sūdiem (sanāca neveiksmīgs kalambūrs).
Mošejas Turcijā ir kā mobilo sakaru torņi – lai svētība izkliedētos vienmērīgi. Un, protams, lai ticīgie varētu sazināties ar debesu kanceleju jebkurā laikā un jebkurā vietā. Starp citu, baznīcu torņos (domāju, ka arī mošeju) moboperatori bieži vien uzstāda šūnas – tā var apvienot patīkamo ar lietderīgo un ietaupīt. Jo vairāk tāpēc, ka islāms pret tehnoloģiju brīnumiem izturas mierīgi un pat ar zināmu entuziasmu – ka tik tie nenonāk pretrunā ar pašām būtiskākajām dogmām. Runā, ka mošejās sastopami milzīgi LCD televizori pa pussienu. Par skaļruņiem, kurus bez sirdsapziņas pārmetumiem izmanto muedzini sava darba atvieglošanai, jūs jau esat lietas kursā.
Onkulis, kurš uztaisīja foto, starp citu, lai arī bija miesās ražens un ar to atgādināja "bračku", tomēr zināja angļu valodu, vismaz vidusskolas programmas līmenī.
Ja kāds vēl nav līdz galam apjautis mūsu varoņdarbu, lūk jums informācija pārdomām. Mans GPS kāpuma laikā cēla un cēla skaitli augstummērītājā, līdz tur parādījās cieņu iedvesošie 299 ± 17 metri, bet Igoram (stūrmanim) nedaudz mazāk. Par milzīgu nožēlu es šausmīgi stulbi pazaudēju visus trekus un punktus, un pat nevarēšu jums pateikt, kurā vietā bija šis augstums, ja nu vienīgi pēc gūglmapa atradīšu.
Te jau mēs ar Ščukinu, nevis Sergejs, atguvām otro elpu un līdz brauciena beigām rullējām diezgan pieklājīgi. Protams, gājām kājām arī nemazums. Ščukins smēlās mundrumu savā tantriskajā sistēmā: “Braucu vienmēr ar tādu ātrumu, ar kādu gribu”. Es turpretī periodiski te izrāvos vadībā, te atpaliku, jo man vajadzēja daudz fotografēt un slēgāt GPS, ko braucot tomēr darīt ir bīstami un neērti.
Šī, starp citu, ir pirmā apstrādātā fotogrāfija manā blogā! Tupi uztaisīju tai auto levels Paint.NET programmā. Man mūžīgi nepietiek laika un vēlēšanās kam vairāk, bet ceru, ka tomēr kādreiz pieķeršos. Man kopumā Ščukina fočiks patīk daudz labāk par manu, bet viņam kaut kas nav ar apgaismojuma sensoru, manuprāt – bieži viss ir pārāk bāls. Man nekā tāda vismaz nav. Starp citu, lejā pa labi šķiet ir viesnīca, bet virs ezera ļoti mīlīgi riņķo putniņi, ja kāds redz. Es, starp citu, tomēr atklāju vienīgo saglabājušos GPS treku. Toties tajā ir – tieši paši svarīgākie dati, ko varētu jums parādīt. Lūk, tas. Kā labi redzams, ceļš, pa kuru mēs braucām un kurš ved uz Šarkeju, patiešām iet akurāt caur 300 m augstumu.
Trīskāršs urā varoņiem!
